Vienā karaļvalstī viens tēvs uz nāves gultas novēlēja dēliem savus īpašumus. Vecākajam tika tēva bizness - pončiku tirgotava, vidējam – automašīna Opel, bet jaunākajam Antiņam – tēva dators saukts par Kompi. Kompis bija pavecs, vēl ar Windows XP, bet strādāja tīri nekas un arī Internets gāja.
Vecākais brālis pončiku tirgotavu pārdeva un tad abi ar vidējo brāli devās Opelī uz svešām zemēm laimi meklēt. Jaunākajam bija jāpaliek mājās. Antiņš vispār par to bija priecīgs, jo tagad varēja spēlēt datorspēles cauru dienu un neviens neko neaizrādīja. Brāļi viņam bija atstājuši 200 naudiņas, tā kā Antiņam bija ko ēst un viņš varēja dažreiz pat uzcienāt bijušo klases biedreni Solvitu ar saldējumu, bet drīz vien atklājās, ka nauda ļoti ātri iziet.
Noskuma Antiņš šausmīgi. Darba nav, un kā gan var būt, ja nekādas profesijas vēl nav. Naudas nav, brāļu nav. Ko lai tagad dara? Tad ierunājās Kompis un teica, lai Antiņš nebēdājot, viss būšot labi, jo viņš neesot parastais, bet gan burvju dators – viņš sadarbojoties ar pašu Lielo Globālo burvi Haku un viņa pavalstniekiem hakeriem.
Un patiešām, necik ilgi atnāk Antiņam e-pasts, ka viņš ir vinnējis loterijā lielo laimestu 180 miljonu dolāru apmērā. 180 miljonu, 180 miljonu... Tur jau trakam jāpaliek. Nopriecājās Antiņš, ka beidzot viņš tiks pie lielas naudas un brāļi un visi apkārtējie nobrīnīsies vien.
Izrādījās gan, ka to lielo vinnestu nebija tik vienkārši dabūt. Vajadzēja kontu bankā un tajā kontā 20 tūkstošu latu, lai segtu transakcijas izdevumus. Kas tas ir transakcija, Antiņš nezināja, bet apmēram nojauta, ka tā ir kaut kas nepieciešams. Nobēdājies vēl vairāk, Antiņš aizrakstīja uz loteriju, ka viņam tādas naudas nav. Laipnie onkuļi no loterijas atrakstīja, ka viņš taču var bankā aizņemties, ieķīlājot, piemēram, dzīvokli.
Tā bija laba ideja. Antiņš aizdrāzās uz banku, lai saņemtu aizdevumu. Diemžēl par viņa divistabu dzīvokli Ķengaragā koka mājā banka viņam 20 tūkstošus nedeva. Knapi, knapi izdevās izlūgties 10 tūkstoš latu uz īsu laiciņu.
Aizrakstīja Antiņš labajiem onkuļiem, ka viņam tagad ir 10 tūkstoši. Onkuļi ar skābu ģīmi atbildēja, ka diemžēl tad viņi varēs pārskaitīt tikai 90 miljonus. Atkal nobēdājās Antiņš, bet ko darīt, būs vien jāsamierinās ar mazumiņu. Labi, lai tik viņi sūta šurp. Sākumā jau viss gāja tīri labi. Nauda no Antiņa konta momentā aizgāja uz loteriju, un atlika tikai gaidīt. Antiņam atsūtīja ziņu, ka gaidīt nevajadzēšot ilgi, tikai, kamēr naudas skaitīšanas mašīna noskaitīs 90 miljonus, piedevām vēl būšot 50 dolāri bonusā par operatīvu darbošanos.
Tagad, kad Antiņš jau gandrīz bija miljonārs, viņš sāka aizņemties pa druskai no draugiem un paziņām. Gan jau, kad saņems lielo naudu, tad atdos. Diez kāda labā iztikšana neiznāca, bet nākotnes labā var jau paciesties. Bet nauda no loterijas nenāk un nenāk! Kompis ieteica aizrakstīt uz turieni, lai atsūta kādu maisiņu naudas pa pastu, varbūt ar bankām ir kādas grūtības. Antiņš tā arī izdarīja, bet atbildi viņš vispār nesaņēma.
Nevar zināt, cik ilgi Antiņš vēl būtu to naudu gaidījis, bet tad atbrauca... Nē, tā nebija mašīna ar naudu, tā bija mašīna ar karaļa ierēdņiem, kas pavēstīja, ka viņš savu parādu bankai nemaz nav sācis dzēst, visi termiņi ir iztecējuši. Un Antiņu no dzīvokļa izmeta. Kompi arī paņēma, kurš tagad bija pavisam kluss, tikai stulbi mirkšķināja zaļu aci.
Tagad Antiņš dzīvo zaru būdiņā piepilsētas mežā. Ēst viņš iet uz lielveikala atkritumu izgāztuvi – tur dažreiz var atrast produktus, kurus veikals vairs nevar pārdot un cūku audzētāji neņem pretī, jāpārkāpj tikai pāri sētai. No draugiem viņš izvairās, tikai paretam pie viņa atnāk Solvita un uzcienā ar saldējumu. Ar saldējumu! Viņa pat nevar iedomāties, ka daudz interesantāk būtu karbonāde franču gaumē – nu tā, kur ceptam gaļas gabalam uzliek tomāta šķēli un sieru, un tad vēl pacep, lai siers smuki izkustu, notecētu gar malām un vietām apceptos smuki brūns. Jā, tādas karbonādes arī ir pasaulē...
Nu, vasaru Antiņš kaut kā novilks, bet ko viņš darīs ziemā?
Lieli un mazi bērni! Neesiet lētticīgi, piesargieties no blēžiem internetā!
Vienā karaļvalstī viens tēvs uz nāves gultas novēlēja dēliem savus īpašumus. Vecākajam tika tēva bizness - pončiku tirgotava, vidējam – automašīna Opel, bet jaunākajam Antiņam – tēva dators saukts par Kompi. Kompis bija pavecs, vēl ar Windows XP, bet strādāja tīri nekas un arī Internets gāja.
Vecākais brālis pončiku tirgotavu pārdeva un tad abi ar vidējo brāli devās Opelī uz svešām zemēm laimi meklēt. Jaunākajam bija jāpaliek mājās. Antiņš vispār par to bija priecīgs, jo tagad varēja spēlēt datorspēles cauru dienu un neviens neko neaizrādīja. Brāļi viņam bija atstājuši 200 naudiņas, tā kā Antiņam bija ko ēst un viņš varēja dažreiz pat uzcienāt bijušo klases biedreni Solvitu ar saldējumu, bet drīz vien atklājās, ka nauda ļoti ātri iziet.
Noskuma Antiņš šausmīgi. Darba nav, un kā gan var būt, ja nekādas profesijas vēl nav. Naudas nav, brāļu nav. Ko lai tagad dara? Tad ierunājās Kompis un teica, lai Antiņš nebēdājot, viss būšot labi, jo viņš neesot parastais, bet gan burvju dators – viņš sadarbojoties ar pašu Lielo Globālo burvi Haku un viņa pavalstniekiem hakeriem.
Un patiešām, necik ilgi atnāk Antiņam e-pasts, ka viņš ir vinnējis loterijā lielo laimestu 180 miljonu dolāru apmērā. 180 miljonu, 180 miljonu... Tur jau trakam jāpaliek. Nopriecājās Antiņš, ka beidzot viņš tiks pie lielas naudas un brāļi un visi apkārtējie nobrīnīsies vien.
Izrādījās gan, ka to lielo vinnestu nebija tik vienkārši dabūt. Vajadzēja kontu bankā un tajā kontā 20 tūkstošu latu, lai segtu transakcijas izdevumus. Kas tas ir transakcija, Antiņš nezināja, bet apmēram nojauta, ka tā ir kaut kas nepieciešams. Nobēdājies vēl vairāk, Antiņš aizrakstīja uz loteriju, ka viņam tādas naudas nav. Laipnie onkuļi no loterijas atrakstīja, ka viņš taču var bankā aizņemties, ieķīlājot, piemēram, dzīvokli.
Tā bija laba ideja. Antiņš aizdrāzās uz banku, lai saņemtu aizdevumu. Diemžēl par viņa divistabu dzīvokli Ķengaragā koka mājā banka viņam 20 tūkstošus nedeva. Knapi, knapi izdevās izlūgties 10 tūkstoš latu uz īsu laiciņu.
Aizrakstīja Antiņš labajiem onkuļiem, ka viņam tagad ir 10 tūkstoši. Onkuļi ar skābu ģīmi atbildēja, ka diemžēl tad viņi varēs pārskaitīt tikai 90 miljonus. Atkal nobēdājās Antiņš, bet ko darīt, būs vien jāsamierinās ar mazumiņu. Labi, lai tik viņi sūta šurp. Sākumā jau viss gāja tīri labi. Nauda no Antiņa konta momentā aizgāja uz loteriju, un atlika tikai gaidīt. Antiņam atsūtīja ziņu, ka gaidīt nevajadzēšot ilgi, tikai, kamēr naudas skaitīšanas mašīna noskaitīs 90 miljonus, piedevām vēl būšot 50 dolāri bonusā par operatīvu darbošanos.
Tagad, kad Antiņš jau gandrīz bija miljonārs, viņš sāka aizņemties pa druskai no draugiem un paziņām. Gan jau, kad saņems lielo naudu, tad atdos. Diez kāda labā iztikšana neiznāca, bet nākotnes labā var jau paciesties. Bet nauda no loterijas nenāk un nenāk! Kompis ieteica aizrakstīt uz turieni, lai atsūta kādu maisiņu naudas pa pastu, varbūt ar bankām ir kādas grūtības. Antiņš tā arī izdarīja, bet atbildi viņš vispār nesaņēma.
Nevar zināt, cik ilgi Antiņš vēl būtu to naudu gaidījis, bet tad atbrauca... Nē, tā nebija mašīna ar naudu, tā bija mašīna ar karaļa ierēdņiem, kas pavēstīja, ka viņš savu parādu bankai nemaz nav sācis dzēst, visi termiņi ir iztecējuši. Un Antiņu no dzīvokļa izmeta. Kompi arī paņēma, kurš tagad bija pavisam kluss, tikai stulbi mirkšķināja zaļu aci.
Tagad Antiņš dzīvo zaru būdiņā piepilsētas mežā. Ēst viņš iet uz lielveikala atkritumu izgāztuvi – tur dažreiz var atrast produktus, kurus veikals vairs nevar pārdot un cūku audzētāji neņem pretī, jāpārkāpj tikai pāri sētai. No draugiem viņš izvairās, tikai paretam pie viņa atnāk Solvita un uzcienā ar saldējumu. Ar saldējumu! Viņa pat nevar iedomāties, ka daudz interesantāk būtu karbonāde franču gaumē – nu tā, kur ceptam gaļas gabalam uzliek tomāta šķēli un sieru, un tad vēl pacep, lai siers smuki izkustu, notecētu gar malām un vietām apceptos smuki brūns. Jā, tādas karbonādes arī ir pasaulē...
Nu, vasaru Antiņš kaut kā novilks, bet ko viņš darīs ziemā?
Lieli un mazi bērni! Neesiet lētticīgi, piesargieties no blēžiem internetā!