Pasaka par Gaišgalvīti

Raudoša meitene

Attēla autors Katie Saarikko

Aiz trejdeviņām zemēm, aiz trejdeviņām jūrām, liela meža malā dzīvoja vecmāmiņa ar mazmeitiņu. Mazmeitiņai mazai bija brūni mati, bet pēc septītās klases beigšanas viņa tos izbalināja ar ūdeņraža pārskābi un drusku piekrāsoja ar sīpolu mizu novārījumu. Nu, ar to, ar kuru Lieldienu olas krāso. Iznāca tā nekas, tikai mati bija drusku raibi, tādi dzeltenīgi. Toties tagad vecmāmiņa jau bez brillēm pa gabalu varēja redzēt, kad mazmeitiņa nāk no skolas mājās. Tā arī bija vecmāmiņa, kas iesauca mazmeitiņu par Gaišgalvīti.

Tā nu viņas dzīvoja mazā mājiņā. Gaišgalvītes tētis ar māmiņu jau pirms septiņiem gadiem bija aizbraukuši uz Īriju peļņā un tur izšķīrušies, jo māmiņai likās, ka labāk dzīvot ar īru priekšnieka onkuli. Tas onkulis bija Stīvs - tā viņu sauca. Dažreiz, kad tētis vai māmiņa atsūtīju vecmāmiņai kādus simts eiro, bija lieli prieki, bet citādi bija jādzīvo no vecmāmiņas pensijas. Nekādas lielas dzīres jau nu nevarēja rīkot, bet dzīvot varēja, jo bija pašu audzēti kartupeļi. Dažreiz svētdienās Gaišgalvīte pat uzcepa pankūkas un pacienāja vecmāmiņu.

Ak, jā, vēl bija kaķis Bēdulis. Par Bēduli viņu sauca tāpēc, ka vienmēr, piegājis pie savas ēdiena bļodiņas, viņš bēdīgi ņaudēja, jo parasti tur iekšā nekā daudz nebija. Vecmāmiņa uzskatīja, ka kaķim ir jāizdzīvo no noķertajām pelēm. Bet kur no pelēm izdzīvosi, ja visas jau sen ir noķertas un apēstas. Tā teikt, visa peļu populācija ir iznīcināta. Zvirbuļi gan dažkārt gadījās, bet ej un noķer tādu zvirbuli, tur jau stundām ilgi jāvaktē un visu laiku jāseko, lai paša astes gals nekustētu, citādi zvirbuļi uzreiz pamana. Vienkāršāk bija noķert mušas, bet kas nu mušas par barību veselīgam kaķim.

Tad skolā Gaišgalvītei gadījās liela laime – labā feja Eiropa uzdāvināja dažiem skolniekiem pa datoram un Gaišgalvītei arī tika, pie tam ar Interneta pieslēgumu. Nekāds labais pieslēgums jau nu nebija, bezvadu tīkla karte knapi vilka, bet toties tagad Gaišgalvīte varēja sazināties ar visu pasauli, ar visām tālajām zemēm un pat ar kaimiņmājas Induli. Līdz kaimiņiem bija kāds puskilometrs, tā kā sasaukties jau nu nevarēja un izskraidīt bija liels darbs. Tas bija pasakaini!

Vecmāmiņa gan neko no datoriem nesaprata un pat nepiegāja pie tā, toties Bēdulis gan izrādīja lielu interesi un vienmēr mēģināja nospiest kādu taustiņu un arī centās paskaidrot Gaišgalvītei, kas jādara un pie kurām vietnēm nedrīkst slēgties un ko nedrīkst rakstīt, bet kas nu ņēma vērā tādu kaķa maisīšanos.

Tad nu Gaišgalvīte pieslēdzās visur, kur varēja: Feisbukam, draugiem.lv un vēl citiem tīkliem un vēl palaida arī Skaipu, tas gan viņai ļāva tikai sarakstīties, jo austiņas viņai labā feja nebija iedevusi. Pavisam drīz viņai saradās milzum daudz draugu visur kur. Pavisam interesanti iznāca, kad Skaipā viņa iepazinās ar lauvu mednieku. Jā, jā, ar īstu lauvu mednieku, kas tuksnesī rīkoja medības un ķēra lauvas. Nē, viņš tās nenogalināja, bet dresēja cirkam. Gaišgalvītei no lauvām bija bail, bet, ja varētu paslēpties aiz kādas muguras, tad jau nu būtu šausmīgi interesanti iepazīt lauvas tuvāk.

Gaišgalvīte atklāti visu pastāstīja lauvu medniekam, kas viņa ir, kā un kur dzīvo ar vecmāmiņu un Bēduli, kā viņai negribas iet katru dienu uz skolu. Lauvu medniekam viss bija interesanti, viņš bija ļoti laipns, labi saprata Gaišgalvīti un piedāvāja viņai parādīt dzīvu lauvu, ja viņa atbrauktu uz dažām dienām. Apsolīja arī uzdāvināt mazu lauvēnu. Tas bija kaut kas! Skolā nevienam nebija lauvēna, vot tā! Lauvu mednieks arī atsūtīja savu un lauvēna fotogrāfiju, tā kā šaubu nekādu nevarēja būt. Tas mednieks bija tik simpātisks! Vēl simpātiskās par lauvēnu.

Lauvu mednieks pat sarunāja savus draugus, kas Gaišgalvīti aizgādātu uz tuksnesi pie mednieka un viņa lauvām. Tas bija pavisam vienkārši, vajadzēja tikai noteiktā laikā aiziet uz staciju, tur piebrauktu mašīna un viņu paņemtu.

Tad nu vienu dienu Gaišgalvīte ielika somā sauļošanās kostīmu un krēmu – tuksnesī taču varēs pasauļoties. Būdama saprātīga, katram gadījumam paņēma līdz piecpadsmit latu naudas – tas bija viņas ietaupījums, jo visu tēta un mammas sūtīto naudu viņa nebija vis iztērējusi. Un devās uz staciju. Bēdulis gan žēli ņaudēja un pat mēģināja viņu ar ķepu aizturēt, bet ko tāds kaķis var izdarīt lielai, gudrai un drosmīgai meitenei.

Sākumā viss notika kā cerēts. Patiešām, piebrauca liels sarkans Subaru Forester, tiešām, paņēma Gaišgalvīti. Tālākais vairs nepavisam nebija tā kā paredzēts. Izrādījās, ka tie nebija nekādi lauvu mednieki, bet gan starptautiska narkomafijas banda, kuru vadīja vecā ragana Karga, nu pavisam nesimpātiska. Gaišgalvīti automašīnas bagāžniekā aizveda uz pavisam tālu Austrumu zemi, kur Karga viņu pielika darbā pie magoņu sēkliņu šķirošanas. Jāatlasa bija sliktās sēkliņas, bet labās jāsapako paciņās pa vienam miljonam sēkliņu katrā. Ja slikti strādās, ragana draudēja Gaišgalvīti apēst.

Vecmāmiņa bija pavisam satriekta, ka mazmeitiņa pazudusi, raudāja vienā laidā. Policija gan rīkojās operatīvi - ierosināja krimināllietu un pateica, ka viņiem jau esot vairākas versijas un, ka paziņošot, kā tikai būs skaidrība. Gandrīz visu laiku vecmāmiņa skatījās pa logu, vai neredz mīļo gaišo galviņu, bet nekā. Bēdulis arī dažreiz izskrēja uz ceļa, ņaudēja un skatījās apkārt, bet lielas cerības viņš neloloja, tas nu bija redzams.

Bet Gaišgalvītei tagad bija grūti. Magoņu sēkliņas šķirot jau nu nav smags darbs, bet nedrīkst šķaudīt, nedrīkst tās dot putniņiem, kuri dažreiz pie loga pieklaudzināja, un arī raudāt ir aizliegts, jo asaras var iekrist sēkliņās. Bet kā var neraudāt, ja nav cerību vēl kādreiz ieraudzīt vecmāmiņu, tēti, māmiņu un Bēduli!

Žēl meitenes.

Lieli un mazi bērni! Esiet uzmanīgi, sazinoties ar nepazīstamiem cilvēkiem Internetā! Nestāstiet par sevi pārāk daudz, nevienam nav jāzina par jūsu ģimeni, vecākiem, dzīves un darba apstākļiem.