Kā radīt tiešsaistes servisu narkotiku tirdzniecībai un nokļūt cietumā uz atlikušo mūžu

Foto: amira_a

2015.gada 29. maijā 31 gadu vecais tiešsaistes servisa "Silk Road" radītājs tika notiesāts uz diviem mūža ieslodzījuma termiņiem bez tiesībām lūgt atbrīvošanu. "Silk Road" tika izmantota kā anonīma narkotiku tirdzniecības vietne ar 1,2 miljardu ASV dolāru apgrozījumu un 83 miljonu dolāru personīgo peļņu. Portāls “Delfi.lv” apkopojis stāstus par cilvēku, kurš meta izaicinājumu sistēmai un, visticamāk, nomirs cietumā.

Kādu dienu 2013. gada oktobra sākumā Ross Viljams Ulbrihts izgāja no mājas, kuru īrēja kopā ar paziņām Sanfrancisko (viņš par savu istabu maksāja tūkstoš dolāru mēnesī – vienmēr skaidrā naudā) un devās uz publisko bibliotēku, kur viņš zinātniskās fantastikas nodaļā apsēdās pie galda un atvēra savu klēpjdatoru.
Kad ap pulksten trijiem bibliotēkas darbinieki sadzirdēja blīkšķi iekštelpās un devās skatīties, vai kādam nav palicis slikti, tad ieraudzīja baisu ainu – vairāki civilajā apģērbā tērpti cilvēki pie grīdas bija piespieduši Ulbrihtu, bet pārējie tikmēr "rakājās" pa viņa klēpjdatoru.

FIB aģenti sekoja Ulbrihtam, kuru uzskatīja par narkotiku tirdzniecības servisa "Silk Road" īpašnieku, nogaidīja, kad viņš ieslēgs savu klēpjdatoru un ievadīs paroli, bet pēc tam novērsa viņa uzmanību, ātri atņēma datoru un pašu aizturēja. Federālie aģenti izveda Ulbrihtu no bibliotēkas, iesēdināja automobilī un aizveda.
Pat viņa vecākiem notikušais bija liels pārsteigums. Protams, viņi zināja, ka dēls ir ideālists, gudrs cilvēks, kurš ieguvis divas augstākās izglītības un atvēris savu uzņēmumu "Good Wagon Books", kas attīsta ideju par patiesi brīvu tirgu – interneta portālu, kur cilvēki var pārdot jebko bez jebkādas kontroles. Bet rezultātā – apsūdzības par narkotiku izplatīšanu, dokumentu viltošanu un slepkavību pasūtīšanu.

“Zīda ceļš” – brīvība tirānijas vietā. Un mazliet heroīna

Sākotnēji "Silk Road" serviss bija radīts ar ideju pārvēst to spēkā, ar kuru rēķinātos visa pasaule. "Silk Road" bija jākļūst par vietu, kurā jebkurš var pārdot un nopirkt jebko, nebaidoties par varasiestāžu kontroli. Vietu, kurā "cilvēki izvēlas brīvību tirānijas vietā", kā apgalvoja portāla radītājs "Šausmīgais pirāts Robertss". Šo pseidonīmu viņš aizguvis no Viljama Goldmana noveles "Princese - līgava".

"Zīda ceļš" tika radīts 2011. gadā dziļtīmeklī (deep web), kuram var piekļūt tikai ar "Tor" anonimitātes tīkla servisu un kura līdz 2013. gadam tika uzskatīta par absolūti anonīmu. Lai pieslēgtos "Tor" tīklam un piekļūtu "silkroad6ownowfk.onion" (viena no daudzajām "Silk Road" adresēm), bija nepieciešams lejupielādēt speciālu programmu vai izmantot īpašus maršrutētājus. Signāls gāja caur vairāku citu datoru ķēdi, lai būtu pēc iespējas grūtāk izsekojams. Tas lietotājam deva anonimitātes ilūziju. Varas iestādēm arī mūsdienās ir grūti orientēties "Tor" tīklā, bet pirms četriem gadiem tās bija absolūti bezspēcīgas.

Radot savu servisu, "Šausmīgais pirāts Robertss" plašākā sabiedrībā virzīja ideju, ka narkotikas un citas reālajā pasaulē aizliegtās lietas drīkst pirkt un pārdot internetā. "Silk Road" nebija pirmais un nekļuva arī par pēdējo, tomēr tas ir pirmais lielākais tamlīdzīgais serviss, kas ieguvis plašu publicitāti pasaulē.

Visas transakcijas sistēmā notika ar "Bitcoin" – šifrētu virtuālo valūtu, kuru vēl nesen praktiski nebija iespējams izsekot un saistīt ar reālu personu. Pats "Silk Road" serviss neko netirgoja – tā bija tikai platforma pircējiem un pārdevējiem. Pircēji atstāja depozītu bitkoinos, bet pārdevējs nosūtīja preci pa tradicionālo pastu. Kad pircējs saņem preci, "Silk Road" pārskaita pārdevējam depozītu, ieturot astoņu līdz 15 procentu komisiju.

Pēc būtības, "Silk Road" netirgoja narkotikas, bet piedāvāja pakalpojumu drošai un anonīmai pasūtījuma apmaksai par precēm, par kurām reālajā pasaulē cilvēki saņemtu cietumsodu vai pat nāvessodu.
Tiesas procesa laikā Ulbrihts atzinās, ka, sākot šo visu, viņš neapzinājās, pie kā tas viss novedīs un ko cilvēki darīs ar brīvību, kas viņiem dota. Viņš neplānoja "Silk Road" radīt par biržu tikai narkotiku apritei, jo ideja bija daudz vērienīgāka. Tomēr servisa divarpus gadu darbībās laikā "Silk Road" kļuva par vietu, kur cilvēki meklēja tieši narkotikas. Šīs darbības laikā "Silk Road" apgrozījums pārsniedza 1,2 miljardus ASV dolāru, bet cilvēks (vai to grupa), kas šo servisu uzturēja, komisijās nopelnīja vairāk nekā 80 miljonus dolāru.

Tik liela mēroga interneta serviss nevarēja palikt bez ASV varasiestāžu uzmanības. Tomēr apstāklis, ka "Silk Road" darbojās "anonīmajā internetā" un operēja ar anonīmu virtuālo valūtu, izmeklētājiem bija bezizeja.

Kā FIB izskaitļoja Ulbrihtu

FIB un citiem federālajiem aģentiem, kuri izmeklēja "Silk Road", nebija nekādas citas informācijas kā tikai tas, ka tāds serviss ir un ka to izmanto arvien vairāk un vairāk cilvēku. "Zīda ceļa" popularitātes pīķī, slēgšanas brīdī, tam bija aptuveni miljons reģistrēto lietotāju no dažādām pasaules valstīm (vairums gan no ASV).

Ko dara FIB aģenti, kad viņi atduras pret akmens sienu? Viņi sāk rakt – meklēt internetā pirmos publiskos paziņojumus par šo servisu, cerot, ka tas novedīs viņus līdz cilvēkiem, kuri piedalījušies tā veidošanā vai arī "zina cilvēkus, kuri zina cilvēkus..."
Varasiestāžu meklējumi novada līdz kādam 2011. gada 27. janvāra ziņojumam "Shroomery.org" forumā, kas veltīts narkotikām: "Esmu atradis "Silk Road" vietni. Tas ir "Tor" serviss, kurā apgalvots, ka varat nopirkt un pārdot jebko pilnīgi anonīmi. Es plānoju tur pirkt, bet pirms tam vēlējos uzzināt, vai esat ko dzirdējuši par to un varat kādu rekomendēt".

Šī foruma ziņojuma noslēgumā bija norādīta adrese "silkroad420.wordpress.com". Šajā vietnē, kas izgatavota "WordPress" platformā, bija detalizēta instrukcija par to, kā darboties ar "Silk Road" servisu. Tiesvedības ietvaros tika noskaidrots, ka šis "WordPress" šķirklis bija izveidots 2011. gada 23. janvārī, tātad tikai četras dienas pirms ziņojuma ievietošanas forumā. Ja arī tā nebija pirmā "Silk Road" servisa pieminēšana internetā, tad viena no pirmajām noteikti.

Tādējādi FIB izmeklētāju rokās nonāca pirmais "vārds" – lietotājs "Altoid". Tālākie meklējumi liecināja, ka "Altoid" 2011. gada oktobrī jau citā forumā – "Bitcoin Talk" – meklējis "profesionāli IT jomā" un pat norādījis savu e-pasta adresi saziņai: "rossulbricht at gmail dot com".

E-pasta adrese liecina, ka tā reģistrēta uz Rosa Ulbrihta vārda, turklāt tā bija savienota ar viņa profilu "Google+" sociālajā tīmeklī, bet tur – mīļāko video saraksts, kas spilgti liecināja par šī vīrieša interesēm. Šo sižetu lokā bija nemazums tādu, ko "Šausmīgais pirāts Robertss" – Ulbrihta segvārds – ievietoja "Silk Road" veltītajos forumos.
Tas viss bija pietiekami pārliecinoši, tomēr pierādījumi bija tikai netieši. FIB bija nepieciešams kas tāds, kas Rosu Ulbrihtu tieši saistītu ar "Silk Road".

Nākamais pierādījums tika iegūts, kad federālie aģenti atklāja, ka 2012. gada martā Ulbrihts programmētāju vidū populārajā vietnē "StackOverflow" lūdzis palīdzību PHP koda fragmenta problēmas risinājumam. No sākuma viņš šo lūgumu ievietoja ar savu īsto vārdu, bet, visticamāk, apzinājies, ka tā nav visai laba doma, nomainīja to uz segvārdu "frosty". Vēlāk viņš nomainīja arī e-pasta adresi, bet šīs liecības palika "StackOverflow" datubāzē un tās vēlāk ieguva FIB.
Par to, ko pēc tā brīža darīja FIB, daudz nav zināms. Tomēr 2013. gada vasarā ASV muita "rutīnas pārbaudes" laikā atklājusi sūtījumu ar adresi mājai, kurā Sanfrancisko dzīvoja Ulbrihts. Sūtījumā no Kanādas bija deviņi viltoti dokumenti ar dažādiem vārdiem, bet ar Ulbrihta fotogrāfiju. Vai viņš varēja būt tik bezrūpīgs, ka tos pats pasūtījis sev? Vai arī tās bija lamatas no to cilvēku puses, kuri zināja, kas viņš ir, un vēlējās viņu izstumt no biznesa?

ASV Iekšējās drošības ministrijas aģenti apciemoja Ulbrihtu mājās, tomēr viņš atteicās atbildēt uz vairumu jautājumu, apgalvojot, ka nekādus viltotos dokumentus sev nav pasūtījis. Viņš taisnojās, ka "teorētiski tos varēja pasūtīt jebkurš caur "Silk Road" servisu".

Aptuveni ap to pašu laiku FIB kaut kādā veidā izdevās atrast "Silk Road" serveri, kas atrodas ārvalstīs. Kā viņi to panākuši – nav publiski zināms. Ir pieļāvums, ka amerikāņu specdienesti ar tiesas atļauju uzlauzuši vietni.
Tas, ka būtībā vietne atradās uz juridiskas personas servera citā valstī, FIB (vai jebkuru citu amerikāņu federālo aģentūru) nemulsināja. Bet tas arī nav nekāds brīnums – dokumentos, ko publicējis Edvards Snoudens, mēs zinām, ka amerikāņu specdienesti redz visas pasaules elektroniskās komunikācijas, gluži kā savu smilškasti, kurā var mierīgi spēlēties, neprasot nevienam atļauju.

Saskaņā ar FIB oficiālo ziņojumu "Silk Road" serveris atradās valstī, kurai ir vienošanās ar ASV par tiesisko palīdzību. Saskaņā ar šo vienošanos FIB pieprasīja no servera uzturētāja diska kopiju un to arī saņēma.
Tikuši pie "Silk Road" servera datiem, FIB tajos atrada vairāk nekā pietiekamu daudzumu pierādījumu par paša Rosa Ulbrihta darbību narkotiku tirdzniecības biržā. Tādējādi arests bibliotēkā kļuva par loģisku aktīvās izmeklēšanas noslēguma fāzi.

Kā “Šausmīgais pirāts Robertss” nonāca līdz pretinieku pasūtījuma slepkavībām

Ieguvuši servera datus, FIB piekļuva arī "Silk Road" sistēmas privātajiem ziņojumiem. Tajos viņi atrada pierādījumus tam, ka "Šausmīgais pirāts Robertss" papildus jau zināmajiem grēkiem bija nonācis arī pie viņam traucējošo cilvēku slepkavību pasūtīšanas.
Jāatzīmē, ka lieta par cilvēku slepkavību pasūtīšanu vēl nav nonākusi līdz tiesai, tādēļ šobrīd nevar droši apgalvot, ka Ross Ulbrihts ar tām ir patiešām saistīts.

2013. gada martā "Silk Road" lietotājs ar segvārdu "fiendlychemist" paziņoja "Šausmīgajam pirātam Robertsam", ka viņš ir uzlauzis viena "Silk Road" pārdevēja datoru un ieguvis no tās pircēju datus, kuriem pārdevējs sūtījis preci (narkotikas). Viņš draudēja publicēt šos datus, ja par klusēšanu nesaņems 500 tūkstošus ASV dolāru. Ja kāds publicētu šādas liecības, tas nopietni iedragātu "Silk Road" reputāciju. Un kuru gan interesētu, ka uzlauza nevis serveri, bet gan pārdevēja datoru? Visi saprastu galveno – anonīmais "Silk Road" serviss nemaz tik anonīms nav.
Turklāt "friendlychemist" naudu neprasīja sev – tā bija jāpārskaita cilvēkiem (narkotirgoņiem), kuriem viņš bija parādā. "Robertss" palūdza šos datus, un tos arī ieguva. "Manās acīs Friendlychemist kļuvis par problēmu, un es neiebilstu, ja viņš tiktu sodīts," rakstīja "Robertss" šī "ķīmiķa" kreditoriem. Atbildē viņš saņēma piedāvājumu par 150 tūkstošiem dolāru noorganizēt "netīru" un par 300 tūkstošiem "tīru" slepkavību.

Šeit gan "Šausmīgais pirāts Robertss" apmulsa – izrādījās, ka viņš zinājis izcenojumus. Vairākas nedēļas pirms tam viņš pasūtījis citu slepkavību un par "tīru" darbu esot samaksājis 80 tūkstošus dolāru. Rezultātā ar "ķīmiķa" kreditoriem viņš vienojās par "tīru slepkavību", par ko samaksās 150 tūkstošus dolāru. Nolīgtajiem slepkavības izpildītājiem viņš iedeva "ķīmiķa" adresi Kanādā, kur tas dzīvoja ar sievu un trim bērniem.

"Slepkava", kuram "Robertss" pirms tam bija samaksājis 80 tūkstošu dolāru, izrādījies FIB slepenais aģents. Viņam "pirāts" vēl 2013. gada janvārī pasūtīja "tikt skaidrībā" ar "Silk Road" bijušo darbinieku, kurš nozadzis daļu bitkoinu (virtuālā valūta). No sākuma viņš vēlējies, lai cilvēku "vienkārši pāraudzina", bet pēc tam neiebilda, ka tas izzudīs pavisam, protams, pirms tam atdodot nozagto. Tomēr spīdzināšanas laikā "Robertsa" bijušais darbinieks it kā patiešām gājis bojā. Kā pierādījumu FIB slepenais aģents pat atsūtīja atbilstošu fotogrāfiju, kura, ja ticēt abu sarakstei, līdz sirds dziļumiem satriekusi "Robertsu", kurš "neesot pieradis pie tādām lietām".

Arī "ķīmiķis" tika nogalināts, kā pierādījums par slepkavību "Robertsam" tika nosūtīts fotoattēls ar līķi un papīra lapu, uz kuras uzrakstīta "pirāta" prasītā ciparu kombinācija. Tiesa, vēlāk FIB noskaidrojis, ka nekādas "ķīmiķa" slepkavības nav bijis – Kanādas policijas rīcībā nebija informācijas par pazudušiem vai nogalinātiem cilvēkiem attiecīgajā reģionā tajā laikā. Visticamāk, "Robertsu" apkrāpa par 150 tūkstošiem dolāru...
Pavisam "pirātu" apsūdz sešu slepkavību pasūtīšanā. "Robertss" bija svēti pārliecināts, ka tās visas ir izpildītas un uz viņa rokām ir cilvēku asinis, bet patiesībā neviena no tām netika izpildīta. Pasūtījuma izpildītāju lomā bija vai nu FIB aģenti, vai vienkārši krāpnieki.

Saskaņā ar izmeklētāju datiem, augot "Silk Road" popularitātei, Robertsam uzradās pietiekami daudz nelabvēļu, kuri viņu šantažēja, draudēja vai vienkārši vēlējās izstumt no biznesa ar miljarda dolāru apgrozījumu un fantastisku peļņu.
Vai varēja būt tā, ka Ulbrihts ir tikai viens no cilvēkiem, kuri iesaistījušies šajā biznesā un tagad visu vainu paņēmis uz sevi? Intervijā "Forbes" izdevumam Ulbrihts, piemēram, apgalvo, ka ne pats izdomājis "Silk Road", bet šo servisu tikai nopircis no cita cilvēka un ka aiz šī "Šausmīgā pirāta Robertsa" segvārda darbojas ne viens vien cilvēks. Tomēr tiesā Ulbrihts tiek atzīts par šī servisa radītāju, administratoru un iedvesmotāju. Neko no tā Ulbrihts stingri nenoliedz, kaut arī viņa advokātiem bija jautājumi apsūdzētājiem par virkni safabricētu vai vienkārši piespēlētu dokumentu. Piemēram, Ulbrihta datorā it kā esot atrasta viņa dienasgrāmata, kur viņš pietiekami detalizēti un patētiski aprakstījis "Silk Road" vēsturi.

Jebkurā gadījumā skaidri ir zināms tas, ka šajā lietā ne tikai viņš ir "sliktais zēns" – divi specdienestu aģenti, kuri piedalījās šīs lietas izmeklēšanā, drīzumā varētu cietumā sēdēt uz vienām nārām ar Ulbrihtu.

Sliktie policisti – kā divi aģenti krita kārdinājumā

Kamēr ASV varasiestādes izmeklēja Ulbrihta lietu, dažādu dienestu rīcībā nonāca liels apjoms bitkoinu – virtuālā valūta, ar kuru norēķinājās "Silk Road" servisā. Kārdinājums federālo dienestu virtuālo īpašumu padarīt par personīgo virtuālo īpašumu bija pārāk liels diviem aģentiem – 46 gadus vecajam Karlam Forsam no Narkotiku apkarošanas administrācijas (DEA) un 32 gadus vecajam Šonam Bridžam no Slepenā dienesta.
Forss bija lietas vadošais izmeklētājs un aģents, kurš kontaktējās ar Ulbrihtu. Savukārt Šons Bridžs bija galvenais datorspeciālists šajā lietā. Tagad Forss tiek apsūdzēts par virtuālās personības izveidošanu un naudas izspiešanu no Ulbrihta (ieskaitot gadījumu, kad viņš pieprasīja 250 tūkstošus ASV dolāru apmaiņā pret to, ka viņš lietā izmeklētājiem noklusēs atsevišķu informāciju). Pierādīts, ka no Ulbrihta viņš ieguvis vismaz 235 tūkstošus dolāru bitkoinos. Vēl 300 tūkstošus dolāru bitkoinos viņš nozadzis, kad arestēja "CoinMKT" biržas lietotāju kontus, kuri bija saistīti ar "Silk Road".
Savukārt Slepenā dienesta datoreksperts Bridžs nozadzis bitkoinus 820 tūkstoš dolāru vērtībā, kas piederēja "Silk Road" un glabājās "Mt. Gox" biržā – divas dienas pirms tam, kad pats izrakstīja orderi par atlikušo "Silk Road" līdzekļu konfiskāciju biržā.

Šīs nav vienīgās tiesu lietas saistībā ar "Silk Road" – dažādās valstīs, ne tikai ASV, tika arestēti arī dīleri, kuri šajā servisā tirgoja narkotikas. Tiesa, vairums no viņiem tirgojās ne tikai "Silk Road" servisā, tomēr varasiestādes dažādās valstīs izmantoja iespēju sūtīt pietiekami skaidru signālu – nav vērts iesaistīties jaunajās elektroniskajās platformās. Līdzīgs signāls tika nodots arī pircējiem – FIB rīcībā tagad ir daudz jo daudz adrešu.
Skaidrs signāls ir arī spriedums Ulbrihta lietā – neskatoties uz to, ka viņš atzina vainu, nožēloja izdarīto un viņam nav kriminālās pagātnes. Tiesa, kura 31 gadus veco vīrieti nosūtīja aiz restēm uz visu atlikušo mūžu, varēja piespriest arī 20 gadu cietumsodu, tomēr to nedarīja. Šī skaļā lieta kļuvusi par paraugprāvu citiem vieglas un ātras naudas tīkotājiem.

Tam, kurš nostāsies pret sistēmu, ir jāsaprot – sistēma var tevi nogalināt. Kā savā pēdējā vārdā paziņoja pats Ulbrihts, tad nāvessods no mūža ieslodzījuma atšķiras ar to, ka pirmajā gadījumā cietumā nomirsi uzreiz, bet otrajā – pēc kāda laika. Lai kuru no šiem lēmumiem pieņemtu tiesa, tik un tā tu nomirsti cietumā.

Raksts pārbublicēts no portāla Defli.lv

 

delfi logo